Kā manī iemājoja “tante”

tjotka

Par “tantes” sindromu jūs neizlasīsiet nevienā medicīnas rokasgrāmatā. Kaut gan dzīvē tas apzīmē pavisam reālu parādību: depresīvu stāvokli, burkšķēšanu, nogurumu, apdzisušu skatienu, aseksualitāti un nevēlēšanos sapņot. Tāds negatīva kokteilis. Un to, kuras cieš no šī sindroma, mūsu vidū ir ļoti daudz.
(Raksta nosaukums krievu valodā: КАК ВО МНЕ ЗАВЕЛАСЬ ТЕТКА. Latviski grūti tulkojams, taču jūs sapratīsiet, kas ar to domāts. Vai ne? )

Autora teksts:

Reiz manī iemājoja “tante”! Ne uzreiz. Sākumā viņa it kā “ieskrēja ciemos uz minūtīti” pie manas pavieglās, azartiskās un tajā pat laikā stiprās un pārliecinātās “iekšējās meitenes”. Tas notika apmēram tā: “pēkšņi-neznokurienes” sākās tieksme pēc saimnieciskiem tīrīšanas un mazgāšanas darbiem.Bet, pats galvenais — to pavadīja burkšķēšana uz mājiniekiem par to, ka “nevienam, izņemot mani tas neinteresē un nav vajadzīgs”. Taču “iekšējā meitene” ātri noreaģēja un fiksi ātri izvadīja nelūgto viešņu. Un atkal visiem kļuva viegli un priecīgi.

Tiesa, pēc dēla piedzimšanas viešņa sāka mani apciemot arvien biežāk, slēpjoties aiz dažādām sociāli atbalstāmām maskām – pienākuma apziņas un atbildības, Pēc meitas piedzimšanas “tante” pārcēlās pie manis pavisam. Rupji un ciniski. Kopā ar savu skrubi — skumjām, garlaicību, taupīgumu un lieko svaru. Viņa veica revīziju manos skapjos un izmeta aiz durvīm visu manas “iekšējās meitenes” garderobi, pavēlnieciski aizliedza man valkāt augstpapēžu kurpes. Kad es kautrīgi ieminējos, ka vēlos ieiet apakšveļas veikalā, viņa mani rupji atšuva, teikdama: “Uz kurieni!!?? Dēlam nav kombinezona!!!”

Ar katru dienu viņa arvien drosmīgāk rīkojās manā mājā, bērni smējās arvien retāk, draugi – arvien retāk viesojās pie mums un vīrs pārstāja man ausī čukstēt visādus mīļvārdiņus. Te pēkšņi, kādā saulainā pavasara dienā, manai “iekšējai meitenei” kaut kas sirdī nodrebēja. Dzīve bija kļuvusi nepanesama.

Es nopirku augstpapēžu zābakus, nokrāsoju matus ugunīgi rudus un izmetu no mājas “tanti” ar visu viņas boršču, rukšķēšanu, nogurumiem un mūžīgo neapmierinātību un vainas apziņu. Un uzrakstīju sev astoņus baušļus cīņai ar “tantes” sindromu.

1. bauslis
Visu, ko dari, dari ar mīlestību un vieglumu.

Kā saka filosofi, kas iekšā, tas ārā. Ja tu priecājies par pasauli, baudi katru dzīves mirkli, tu iekšēji kļūsti skaista, pievilcīga un to jūt visi apkārtējie un arī veiksme ir ar tevi. Tavs labais garastāvoklis ir gluži kā ūdens apļi ūdenī, tie ietekmē visus, kas blakus.

Tikai “tantes” aizmirst, ka laimīgām mammām ir laimīgi bērni, ka laimīgām sievām ir laimīgi vīri.

2. bauslis
Dāmu priekus “ielieciet” svarīgāko listē.

Atcerieties dziesmiņu no filmas “Gardemarīni, uz priekšu!”
“Gudram piedzimt nav liela māksla. Vīrieša prāts – vai nu ir, vai nav. Sievietes šarms – ir pavisam kas cits. Tā ir apgūstama lieta.”
Ko gan mēs iegūstam, lutinot sevi ar labām un smukām lietiņām – Chanel smaržām, skaistu veļu? Sievišķību! Šarmu! Koķetumu! Spēju valdzināt. Nekādu “tantiskumu”. Tikai sajūtu, ka vēljoprojām esi ojojoj, cik forša, neskatoties uz gadiem.

3. bauslis
Es nevienam neko neesmu parādā.

Parāda sajūtai («esmu parādā», «man ir parādā») varētu veltīt veselu nodaļu psihiatrijā.
Žanra klasika: ienīstu gatavot, mazgāt un tīrīt, taču man tas JĀDARA. Un tā vietā lai atteiktos no nemīlamajām lietām, mēs sevi varojam, dusmojamies uz visiem, pārvēršoties niknā “tantē”. Kaut tajā pat laikā, zinām, ka “citi” ne pie kā nav vainīgi; viņi taču neprasīja man, lai es piecas stundas rautos pa virtuvi, lai pasniegtu galdā piecus ēdienus? No bērnībā iedvestās domas par to, ka vīrs aizbēgs, ja nepasniegsi viņam dienišķo boršču un bērni nomirs badā, noteikti ir jātiek vaļā.

Filmas “Jums pat sapņos nerādījās” galvenā varone uz klases audzinātājas pārgudro teikumu: “Meitenīt, mana, kad tu izaugsi, tev būs vīrs. Un tu sapratīsi, cik labi, ka cilvēkam ir pienākuma apziņa” atbildēja:

“Bet, manuprāt, tikai mīlestība drīkst pār visu valdīt”.

4. bauslis
Man ir vienalga, ko par mani teiks cilvēki. Galvenais – ko par sevi domāju es pati.

Par sevi vajag domāt tikai labu. Un, ja kāds domā savādāk – tās ir viņa problēmas. Par to “ko ļaudis teiks”, pārdzīvo tikai “tantes”.

Meitenes tāpat kā Kastaņedas kareivji “meklē nevainojamību tikai savās acīs”.
Taisna mugura, viegla gaita, piepacelts zods: vai gan kāds šaubīsies, ka esat dieviete, nevainojama, plaukstoša, laimīga sieviete? Nē! Un, starp citu, daudz mazāk aiz muguras tenkos.

5. bauslis
Jā – augstiem papēžiem un seksapīlam apģērbam! Nē – iepirkumu somām, bezformīgam apģērbam, pat tad, ja jums nav vīra!

Vai ziniet, ka vislielāko daudzumu lūpu pomādes izmanto… neuzminēsiet! Arābu Emirātu sievietes. Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc? Viņas taču valkā parandžu! Izrādās, viss ir vienkārši.
Pie mums – Ukrainā, Krievijā sievietes uzpošas, kad iziet uz ielas, uz darbu, viesos. Vīra klātbūtnē – staigā halātā, bez frizūras un kosmētikas – paši zinām.

Viņam viss ir savādāk. Cilvēkos šīs dāmas ne īpaši pucējas, toties mājās – vīra klātbūtnē – izskatās kā karalienes. Zelta likums – vai ne?

6. bauslis
Ja jāizvēlas starp boršča gatavošanu un seksu – izvēlamies seksu.

Tikai “tantes” saka “nav spēka”, “esmu nogurusi”, “esmu aizņemta”, “liec mani mierā”, “negribās”. “meitenes” ieslēdz fantāziju, lasa “Kamasutru”, nodarbojas ar tantru, dao seksa praksēm un arābu vēderdejām. Boršču uzvārīt var vēlāk. Galu galā var pasūtīt ēdienu ar piegādi vai uzaicināt mājkalpotāju. Jūs taču nevēlēsieties, lai vīrs seksam arī kādu uzaicinātu?

7. bauslis
Sievietes pienākums nav apkalpot, bet gan iedvesmot vīrieti!

Mans tēvs teica, ka no sievām, kuras lieliski gatavo un labi mazgā kreklus, vīri neaiziet. Viņam bija trīs (!) sievas. Visas lieliski gatavoja un mazgāja kreklus…. Viņš tā arī nesaprata vienkāršu lietu, mājkalpotāja un sieva nav viens un tas pats. Pirmā ir norūpējusies par savu saimniecību – priekšautā un lakatā. Otrā – prot iedvest dzīvību mājsaimniecībā, kļūt par mūzu savam vīram, par iedvesmas avotu, par ģimenes smadzeņu centru, galu galā – par visu, izņemot “tanti”.

8. bauslis
Es — esmu, un tas ir pietiekams iemesls priekam!

Otras tādas nav un nebūs nekad! Piekrītiet, ir noziedzīgi justies nelaimīgai, mocīt sevi ar ikdienišķam problēmām, nogalināt sevī neatkārtojamo individualitāti un pārvērsties par īgņu!

Un tā, kad biju izdzinusi no mājas nelūgto viešņu, es sāku mīlēt, priecāties, ik pa laikam veicot kādus nepārdomātus, trakus pirkumus. Es varu iztērēt pēdējo naudu skaistumkopšanas salonā – bez sirdsapziņas pārmetumiem par pustukšo ledusskapi. Un lai arī cik tas dīvaini nešķistu, neviens mani nenosoda par naudas tērēšanu. Vīrs tikai reizi pa reizei novelk: “Ak, šīs sievietes! un ar mīlestību noglauda manas smukās, rudās matu cirtas. Es šļūcu no kalna kopā ar dēlu baltās, stilīgās džinsās un kopā mēs zīmējam ar krītiņiem uz asfalta. Kas teica, ka pieaugušas sievietes tā nedara? “Tante”? Es domās parādu tai mēli  un dodos braukāt ar skrituļslidām!

Avots: http://bomba.co/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements