Par dzīvi

tase15

Reiz dzīvoja kāds jauneklis. Viņam ļoti patika krāt senlaicīgus niekus. Ceļojot pa pasauli, viņš iegriezās dažādās antikvāru lietu tirgotavās un viņa kolekcija arvien pieauga. Īpaši viņam patika tējas tasītes – viņam šķita, ka tās var pastāstīt ļoti daudz interesanta.

Reiz tālā, svešā zemē viņš ieklīda kādā antikvāru preču tirgotavā un ieraudzīja brīnumskaistu, senu tējas tasi. Jauneklis paņēma to rokās un sāka pētīt. Pēkšņi tasīte ierunājās: «Mans dārgais ceļotāj. Es ne vienmēr esmu bijusi tasīte. Bija laiks, kad bezjēdzība bija mana vienīgā nodarbe. Es biju vienkāršs sarkanā māla pikucis. Tūkstošiem gadu gulēju zemē. Manā acu priekšā skrēja gadu simti – ļaudis karoja, slēdza mieru, dzima un iznīka civilizācijas. Un pēkšņi vienā dienā atnāca mans meistars. Viņš mani pacēla, aiznesa uz savu darbnīcu, nometa uz koka galda un sāka mani rullēt, līdz es iekliedzos:
— Pietiek! Liec mani mierā!
Bija ļoti sāpīgi, bet viņš tik pasmaidīja, pašūpoja galvu un noteica:
— Vēl nav laiks.
Pēc tam viņš mani uzmeta uz podnieka ripas un pasaule manā priekšā sāka griezties mežonīgā ātrumā, viss pārklājās ar pelēku miglu.
— Ko tu dari?!… — es čukstēju. — Man ir slikti, apturi šo trakumu!
Bet meistars tikai saprotoši pamāja ar galvu un klusi teica:
— Vēl nav laiks, — un turpināja griezt ripu, veidojot manu formu.
Pēc tam viņš rūpīgi ielika mani krāsnī. Es nezināju, ka pasaulē ir tāds karstums. Es kliedzu un lūdzos, centos atvērt krāsns durvis.
— Te ir karstāk kā ellē! — es kliedzu — Es sadegu! Izlaid mani ārā!
Taču caur krāsns lodziņu es redzēju, kā meistars uzmanīgi skatās uz mani un viņa lūpas atkārto:
— Vēl nav laiks.
Un tad, kad man jau šķita, ka pienākusi mana pēdējā minūte, krāsns durvis atvērās. Meistars uzmanīgi izcēla mani ārā un nolika uz plauktiņa. Es beidzot uzelpoju. Cik labi, ka beidzot mani liek mierā.
Bet tas, izrādās, vēl nebija viss. Kā tikko es attapos, meistars mani paņēma no plaukta, uzmanīgi nopētīja un noslaucīja putekļus. Viņš grasījās mani krāsot un pārklāt ar laku. Lakas smirdīgie garaiņi ieskāva mani tā, ka vienā mirklī man šķita, ka zaudēju samaņu:
— Lūdzu, pažēlo mani! Vai tiešām tev manis nav žēl? Lūdzu, liec mani mierā, lūdzu, nevajag mani mocīt! — es stenēju.
Bet meistars tikai pašūpoja galvu un kā parasti noteica:
— Vēl nav laiks.
Pabeidzis mani lakot, viņš atkal atvēra krāsns durvis un ielika mani karstumā. Šoreiz tas bija vēl briesmīgāk, kā pirmajā reizē. Es uzreiz sapratu – tās ir beigas. Es lūdzos, draudēju, raudāju, kliedzu, nekas nelīdzēja. Es sapratu, ka aizrit manas dzīves pēdējā sekundes. Un tajā mirklī atvērās krāsns durtiņas un meistara maigās rokas izcēla mani ārā no liesmojošās elles. Viņš atkal rūpīgi nolika mani uz plauktiņa – es atdzisu un sāku gaidīt.
Pēc stundas, meistars atgriezāš un nolika man priekšā spoguli.
— Paskaties uz sevi, — viņš teica.
Tas, ko ieraudzīju spogulī bija tiks skaists, ka es iekliedzos:
— Tā neesmu es!
Tā nevarēju būt es… Tas bija tik skaisti, neaprakstāmi skaisti!
Tad es izdzirdēju meistara balsi – pilnu līdzjūtības:
— Tas ir tas, par ko tev bija jākļūst. Kad es tevi rullēju, es darīju visu, lai izdzītu no tevis gaisu, savādāk tu ātri saplaisātu. Indīgie lakas izgarojumi bija tev briesmīgi un nepanesami, bet bez tiem tava dzīve paliktu pelēka – tāda, kāda tā bija iepriekš. Krāsns tev bija pats briesmīgākais pārdzīvojums, taču tas darīja tevi stipru. Tagad tu no māla pikuča esi pārvērtusies par brīnišķīgu meistardarbu – tasi, kādas otras pasaulē nav. Tu priecēsi ļaužu acis gadiem. Tevi uzlūkojot, cilvēkiem kļūs priecīgi ap sirdi. Tagad tu esi citā kvalitātē, kas nebūtu iespējams bez visiem pārdzīvojumiem, kurus tu pārcieti».

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements