Pamest visu!

rudens_laimigs1

Cilvēki, kuri noguruši no panākumiem…

Pagājušajā gadā mūsu kaimiņiene, kas strādāja visai ‘’treknā’’ amatā, pēkšņi pameta darbu, izīrēja savu brīnišķīgo trīsistabu dzīvokli kādai turīgai, jaunai ģimenei un aizbrauca uz vasarnīcu, lai tur arī paliktu. Uz visiem laikiem.

Līdz pensijai viņai bija atlicis tik vien, kā kādi 15 – 20 gadi.

Apkārtējie brīnījās, pirkstu pie deniņiem grozīdami. Kā var pamest tādu darbu? Tādu dzīvokli? Iemainīt to pret koka būdiņu ar ceriņkrūmu zem loga un skatu uz purvu? Tas nav normāli. Ikviens taču sapņo par tādiem panākumiem, bet viņa, redz, tagad ir pilnīgi laimīga.

Un atlikušo mūža daļu viņa plāno pavadīt, sēžot necilā koka terasītē, lasot grāmatas, stādot pētersīļus kvadrātmetru lielajā dobītē un vārot bērniem boršču.

Es, protams, nedaudz pārspīlēju.

Viņa kādam kaut ko raksta. Un kaut kur pasniedz arī kaut kādas lekcijas. Ar kaut ko nodarbojas un kaut ko nopelna. Bet šīs darbības ir tik blāvas un niecīgas, salīdzinot ar viņas iepriekšējo dzīvi, ka nav pat pieminēšanas vērtas.

Un ar katru gadu tādu cilvēku kļūst arvien vairāk.

Protams, ne katrs no viņiem pamet visu un pārceļas uz dzīvi nekurienes vidū. Taču ievērojami maina savu dzīvesveidu. Piemēram, no ārsta kļūst par brīvo fotogrāfu, no grāmatveža – par žurnālistu.

Pievērsiet uzmanību: kāpēc ar katru gadu pašnodarbināto skaits palielinās? Tieši tā, interneta un augstāko tehnoloģiju laikmetā vairs nav nepieciešams būt pieķēdētam kādai noteiktai darba vietai un stingram darba grafikam. Bet ir vēl kas.

Ir ļaudis, kas noguruši no dzīves.

Mums pārāk uzstājīgi tiek uzgrūsti panākumi. Panākumi. Vai spējat precīzi pateikt šī vārda nozīmi?

Jau no bērna kājas cilvēks līdz kaklam tiek nokrauts ar pienākumiem. Nebeidzami pienākumi. Agra celšanās. Mannā putra. Diendusa. Sēdi klusu. Pulciņi. Sestdiena. Agra celšanās. Angļu valoda un zīmēšana. Skola. Agra celšanās. Stundas. Mājasdarbi. Eksāmeni. Atkal eksāmeni. Augstskola. Agra celšanās. Lekcijas. Eksāmeni. Darbs. Agra celšanās. Sanāksmes. Atskaites. Plānošana. Spriedze.

Izgulēsies, kad būsi pensijā. Vispirms gūsti panākumus.

Esi veiksmīgs, lai tur vai kas. ‘’Augsti kvalificēti cilvēki’’. Vai esat par tādiem dzirdējuši? Neslinko, neslimo, savu esi nostrādājis – laiks mirt. Lielisks darbinieks. Katra darba devēja sapnis. Viņš nekad nav saaukstējies, nenogurst, nedodas atvaļinājumā un neapmeklē bērnu skolas pasākumus, strādā naktīs un brīvdienās. Viņš taču vēlas būt augsti kvalificēts un veiksmīgs. Tā vajag. Bet vai tiešām?

Visu mācību gadu garumā mūs biedē un draud. Mācies, citādi nekas no tevis nesanāks. Mācies, ja nē, tad varēsi iet par sētnieku. Mācies, citādi..

Standarta komplekts. Divas augstākās izglītības. Veiksmīga laulība. Prestiža darba vieta. Dzīvoklis, auto, vasarnīca. Jūra pāris reizes gadā. Parīze kāzu gadadienā. Bērni ģimnāzijā. Divdesmit zābaku pāri, trīsdesmit somas. Katrai sezonai atbilstoši. Viss tā, kā cilvēkiem tas pieņemts. Vai tiešām tā vajag?

Reiz kāds izlēma, ka šie, lūk, skaitās panākumi. Bet vai jūs esat pārliecināti, ka panākumi izmērāmi tieši šādi? Un vai tie maz ir vajadzīgi? Panākumi. Patiesībā šis ir viens no mūsu dzīves lielākajiem māniem.

Tas viss it nemaz nav svarīgi.

Šo gaužām vienkāršo patiesību saprot vien dzīves nogurdinātie ļaudis, kam par svarīgāko vērtību kļuvis dvēseles miers. Iespēja nekur nebēgt. Nevienam neko nepierādīt. Dzīvot, nevis izdzīvot.

Ir cilvēki, kas reiz mēdza bēgt, taču tad pakrita un saprata, ka tā vairs nespēj. It īpaši, kad runa ir par mūsdienu paaudzes jaunajiem cilvēkiem, kuri jau divdesmit gadu vecumā ir paguvuši ieņemt nopietnus amatus, kas ietver milzīgu rūpju un atbildības nastu. Viņi visu jau ir redzējuši, visu prot un vairs neko nevēlas, izņemot mieru. Sava veida pāragra novecošana.

Tad pēkšņi viņi dzīvi sāk saskatīt citā gaismā. Visbiežāk gan tas notiek uz nopietnas pārslodzes vai stresa fona. Guļot slimnīcā var apjēgt daudz ko.

Nogurušie cilvēki pakāpeniski maina visu un mainās paši. Viņi mācās dzīvot no jauna, pilnībā pakārtojot apstākļus sev, savām vajadzībām, vēlmēm un dabiskajam laika ritējumam. Pilnībā kontrolējot savu dzīvi, neuzticoties nosacījumiem un darba devēju lēmumiem. Viņi zīmē ar akvareļkrāsām un daudz lasa. Cep kūkas un vāra boršču. Pastaigājas parkā un ar bērniem spēlē bumbu. Vienkārši elpo svaigu gaisu. Saprot, ka ar vienu somu, izrādās, cilvēkam pilnībā pietiek. Mācās dzīvot šeit un tagad, izjūtot katru minūti.

Tieši tāpēc jau diezgan sen ir radušies tādi jēdzieni kā daunšiftings un cīņa ar pārmērīgu patēriņu, kā arī populāra ir kļuvusi pašnodarbinātība un ziemošana indiešu būdās.

Sētnieks.

Bērnībā tikām biedēti. Bet tagad šķiet, ka ir tik labi svaigā gaisā šūpot slotu.

Katrā ziņā šis darbs man šķiet vilinošāks par pozīciju kādā ikmēneša žurnālā, kura apjoms pārsniedz simts lappuses. Kad nav laika pusdienām vai tasei kafijas. Kad desmitos vakarā pēkšņi atjēdzies, ka vēl ap pusdienlaiku gribēji aiziet uz tualeti. Kad vienpadsmitos vakarā zvana reklāmas devējs un lūdz steidzami pārveidot paraugu. Un deviņos no rīta žurnālam jau jābūt izdevniecībā. Vēlāk tu dodies lejā pa trepēm pilnīgā tumsā, jo lifti ēkā jau sen vairs nedarbojas. Un tu nemaz neizsauc taksi, bet gan dodies pāris pieturas kājām, lai nedaudz atgūtos. Un domā par to, ka līdz rītam ir jāpabeidz raksts un jau astoņos jābūt redakcijā.

Bet mājās gaida izsalcis bērns un viņa nepabeigtais sacerējums.

Pusē vienos naktī tev pēkšņi zvana tikko atjēdzies autors un lūdz veikt izmaiņas tekstā. No rīta esi ierauts tajā pašā trakajā karuselī. Pusstundu līdz žurnāla nodošanai izdevniecībā ieradīsies galvenais un liks visu pārveidot. Kā? Viņam uz to nospļauties. Strādā brīvdienās.

Ir cilvēki, kuri tik tiešām no šī visa gūst prieku. Līdz mūža galam, nenogurstot no neprātīgā ikdienas ritma. Un tajā pat laikā spēj izjust dzīvi visās tās izpausmēs. Lieliski, lai jau viņi tā dara. Visi taču nevar gūt izcilus panākumus. Visi taču nevar pārstāvēt prestižus amatus un vadīt veiksmīgas kompānijas. Kādam ir arī jāgrābj lapas.

Cilvēki, kas noguruši no dzīves, un cilvēki, kas dzenas pēc panākumiem, nekad viens otru nesapratīs. Katram ir sava vieta, tas ir skaidrs. Bet, ja jūs jūtat, ka vairāk nespējat, tad nebaidieties visu mainīt. Nevajag uztvert dzīvi pārāk nopietni. Tā tam ir par īsu.

Avots: http://garavasara.com/

Autore: Anna Petrova. Avots: lady.tut.by

* No krievu valodas tulkoja Diāna Nikiforoviča

9 thoughts on “Pamest visu!

  1. Latvijā nav iespējams izdzīvot pametot visu, ja ir strādāts vienkāršs vai ne tik apmaksāts darbs, kas ļautu iekrāt pietiekami, lai varētu atpūsties.

    Bez negatīvisma, pavisam godīgi – tas nav iespējams katram cilvēkam. Atļaušos apgalvot, ka nav iespējams vairākumam.

    Manai māmiņai ir tikai nedaudz pāri 40. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Neraujas uz “panākumiem”, mīl ģimeni, boršču vārīt un cepumus cept.
    Viņa strādā par pārdevēju tirgū.
    Visu mūžu tur ir strādājusi, jo šis darbs bija viņas, kad nebija par ko iztikt un barot bērnus. Viņa negāja uz patversmēm, nelietoja alkoholu, bet gan katru dienu smagi strādāja, lai pēc darba mērotu ceļu mājas ar kājām, ietaupot naudiņu uz sabiedrisko transportu. Māmiņa ir tik godīgs cilvēks, ka pat neizmantoja iespēju braukt pa zaķi. Strādāja bez brīvdienām un par grašiem.

    Pēdejos gadus viņa ir savijusi dzīvi ar patēvu. Īstu vīrieti. Tā arī ir spējusi mazliet piebremzēt, nestrādāt tik smagi, jo divatā iztikt ir vieglāk, jo vīrs nopelna nedēļā to, ko viņa nopelna mēnesī.

    Jā, jūs zinājāt, ka Rīgas tirgos ir cilvēki (mātes, tēvi, bērni, vecvecāki), kas par darbu aukstumā, mitrumā un garajām darba stundām saņem ap 5-10€ dienā? Tādu ir daudz. Un tur nemaz nav atvaļinājumu, nav apmaksātu slimības lapu.

    Mana māmiņa pirms mēneša pirmo reiz aizgāja pie sava ģimenes ārsta uz konsultāciju, jo es viņu pierunāju. Viņa nebija bijusi 20gadus. Tik vien kā pie dežūrārsta pēc pieraksta uz rentgenu un zīmoga sanitārajai grāmatiņai.
    Viņa saka – kāds slimot? Es nevaru atļauties slimot.

    Es lūdzu, padomāt ne vien par tiem nabaga cilvēkiem, kas ir nomocījušies strādājot augsti apmaksātos darbos, bet arī par tiem, kas ir nomocījušies strādāt zemi apmaksātos. Pēdējie nevar atļauties nestrādāt un pariet dzīvot mazā būdiņā, bez liekām drēbēm, somām… Viņi jau dzīvo mazā būdiņā, bez liekām mantām, knapi iztiekot, lai iegādātos ēdienu un samaksātu par būdiņu, ar bažām domājot par vecumdienām, kad nebūs spēka tā strādāt.

    Publicējis 3 people

  2. Principā to es saprotu, biju piekususi 40 gadu vecumā , aizgāju no vadoša darba, dzīvoju sev un bērniem 6 gadus, tad atgriezos citā darbā , sāku visu no jauna, pēc 50 gadiem iestājos otrā augstskolā, pabeidzu un nostrādāju līdz 62 gadu vecumam, tad atkal sapratu, ka esmu piekususi, nu tā tā dzīve iekārtota.

    Patīk

  3. Arni: Es domāju, ka tajā brīdī, kad cilvēka sirdsbalss sauc un viņš tai klausa un ļoti vēlas atstāt to visu, atrodas arī veids, kā to izdarīt. Viss sakārtojas tieši tā, kā mēdz sakārtoties pie noteikuma, ka mūsu vēlme ir īsta. Iespējas patiešām IR neierobežotas, tās ierobežojam mēs paši un mūsu prāts…. Un nav svarīgi, kurā valstī mēs dzīvojam.

    Patīk

  4. Tieši tā paša iemesla dēļ, kad biju izdegusi prestižā darba vietā ar milzum lielu atbildību, es vnk uzrakstīju atlūgumu un aizgāju pirmpensijā…..visi kolēģi šokā, priekšniece saka, es visas cerības uz tevi liku…tu nožēlosi….Nekā! Es biju brīva no visa, no stresa, no steigas, no manis atkāpās pat slimības, es beidzot tiešām biju laimīga!!! Man bija tagad laika lasīt filozofiskas grāmatas, iepazīt Dievu, Mīlestību un pati sevi…Lai palīdzētu dēlam studijās, aizlidoju uz Vāciju pastrādāt vnk par mājstrādnieci ģimenē pie veca vai slima cilvēka….biju laimīga kādam palīdzēt, darot parastus, ikdienišķus pienākumus, vārot ēst, sagatavojot zāles, kopjot māju, dārzu, sētu….par to saņemot mēnesī savas 5-6 pensijas…pēkšņi es pratu visu – valodu, labi vārīt ēst, apkopt slimo, gludināt un tīrīt…naktīs gulēju nogurusi un laimiga..jo tā bija mana izvēle, ne darbā uzkrauts pienākumu kalns.Pats svarīgākais, ka katru dienu par darbu man pateica mīļu “paldies”!…ko es nekad nedzirdēju savā iepriekšējā darbā…

    Patīk

  5. Forši, ir ko pārdomāt. Es esmu pašlaik izvēles meklējumā,un man patika lasīt. Lasot es piekrītu,ka tas pat attiecās arī uz manis.Esmu jau pensionāre,bet strādājoša. Mani saista spsolījums priekšniekiem vēl 1 gadu nostrādāt atbildīgajā darbā līdz68 gadiem. Un es jūtu pašlaik uz sevis slogu,ka man vel ir jāiet uz priekšu ar stresu kopā vel vienu gadu, un tas mani sāk biedēt,jo tur prieka vairs nav. Kad padomaju par nakotni brivības izvēli darīt to kas liekas pie sirds,mani rodās brīvības prieks. Pagaidām vēl gaidu…

    Patīk

  6. Aprīnoju un, patiesībā, pat apskaužu tos cilvēkus, kuri var tā, neko nedarīdami, sēdēt savā dārza mājiņā (vai purčika dzīvoklītī) un vienkārši laimīgi noresnēt un novecot. Tiešām apskaužu! Jo man ir jākustas, lai nebūtu garlaicīgi.

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s