Dzīve bez “drāmas”

251

Vairums tā saucamo slikto lietu, kas dzīvē mēdz atgadīties, rodas no neapzināšanās. Tās ir pašradītas jeb, pareizāk sakot, ego radītas. Es to dažreiz saucu par “drāmu”. Kad esat pilnībā izkopis apziņas modrumu, jūsu dzīve vairs nav drāmu pilna. Ļaujiet man īsumā atgādināt, kā darbojas ego un kā tas rada drāmu.

Ego ir nenovērotais prāts, kas vada jūsu dzīvi, kad neesat Tagadnē kā vērojošā apziņa un vērotājs. Ego sevi uztver kā atsevišķu fragmentu naidīgajā izplatījumā bez jebkāda patiesa savienojuma ar citām būtnēm. Tas atrodas citu ego ielenkumā, kurus tas uztver kā draudīgus vai mēģina tos pakļaut un izmantot savām vajadzībām. Ego pamatmodeļi ir veidoti, lai mēģinātu pieveikt dziļās bailes un nepietiekamības sajūtu. Tā ir pretošanās, varaskāre, uzkundzēšanās, alkatība, aizsardzība un uzbrukums. Dažas no ego veidotajām stratēģijām ir ļoti labas, tomēr to izmantošana nepalīdz patiesi atrisināt nevienu problēmu — vienkārši tāpēc, ka pats ego ir problēma.

Vairākiem ego sanākot kopā — vai nu personiskajās attiecībās vai organizācijās un institūcijās —, agrāk vai vēlāk notiek kaut kas slikts, noris visdažādākās drāmas — konflikti, problēmas, cīņa par varu, emocionāla vai fiziska vardarbība un tamlīdzīgi. Tas ietver arī kolektīvi pastrādāto ļaunumu, piemēram, karus, genocīdu un ekspluatāciju, kas rodas tikai no lielas neapzināšanās koncentrācijas. Vēl jo vairāk, ego nepārtrauktās pretestības dēļ rodas daudz dažādu slimību, jo pretestība veido norobežojumus un šķēršļus, neļaujot enerģijai plūst pa ķermeni. No jauna savienojoties ar Esamību un atbrīvojoties no prāta vadības, jūs pārtraucat to darīt. Jūs vairs neradāt jaunas drāmas un tajās nepiedalāties.

“Neviens, kurš ir vienots ar sevi, strīdu nevar pat iedomāties,”

Katru reizi, kad kopā atrodas divi vai vairāk ego, risinās kāda drāma. Taču pat tad, ja dzīvojat absolūti viens, jūs ari pats sev radiet drāmu. Drāma ir sevis žēlošana. Drāma ir vainas apziņa un nemiers. Ļaujot pagātnei vai nākotnei aizēnot Tagadni, jūs radāt psiholoģisko laiku, kas ir drāmas rašanās iemesls. Katru reizi, kad negodināt pašreizējo brīdi, neļaujat tam būt, jūs radāt drāmu. Vairumam cilvēku patīk savas dzīves drāmas. Dzīvesstāsts ir viņu identitāte. Viņu ego valda pār viņu dzīvi. Tajā ir balstīta visa cilvēku sevis apziņa. Par ego daļu kļūst pat parasti neapzinātā vēlme meklēt kādu atbildi, risinājumu vai dziedināšanu. Tas, no kā cilvēki visvairāk baidās un kam pretojas, ir drāmas beigas. Kamēr cilvēks identificējas ar savu prātu, visvairāk viņš pretojas un baidās tieši no savas pamošanās.

Pilnīga esošā pieņemšana būs jebkuras drāmas beigas jūsu dzīvē. Neviens ar jums nevarēs sastrīdēties, lai arī kā censtos. Nav iespējams saķildoties ar cilvēku, kurš ir pilnībā izkopis savas apziņas modrumu. Strīdi norāda uz identificēšanos ar savu prātu un mentālajām pozīcijām, kā arī uz pretestību un reakciju uz otra cilvēka pozīciju. To rezultātā pretējo polu enerģijas tiek savstarpēji uzlādētas. Tāds ir neapzināšanās darbības princips. Apzinoties jūs vēl aizvien spējat izteikties skaidri un noteikti, taču tam vairs nepiemīt reaģējošais spēks — aizsardzība vai uzbrukums. Tāpēc tas nepārvēršas drāmā. Kad esat pilnībā izkopis apziņas modrumu, jūs beidzat ķīvēties. “Neviens, kurš ir vienots ar sevi, strīdu nevar pat iedomāties,” māca Ceļš uz brīnumu. Tas attiecas ne tikai uz strīdēšanos ar citiem cilvēkiem, bet būtībā vairāk uz konfliktiem pašā cilvēkā, kuri beidzas tad, kad izzūd nesaskaņas starp prāta prasībām, cerībām un esošo.

– Ekharts Tolle

No Normunda Astras bloga

Advertisements