Līdzsvars: “ņemt” un “dot”

virve14

Jebkurās attiecībās ir svarīgi noturēt līdzsvaru starp “ņemt” un “dot”. Tas ir ļoti svarīgs likums. Tas nekur nav rakstīts, tacu caurauž ikviena cilvēka dzīvi. Man šķiet, tas ir viens no svarīgākajiem jebkuru harmonisku attiecību priekšnoteikumiem. Un ikvienās sarežģītās attiecībās tas tiek pārkāpts. Tas ir Līdzsvara likums. Harmoniskas attiecības ir kaut kas līdzīgs vingrotājam, kurš staigā pa virvi un rokās tam gara kārts. Viņš uz virves var nostāvēt tikai balansējot. Ja viena puse kārtij novirzās, vingrotājs nokrīt. Tā arī attiecībās.

Kā mēs izjaucam līdzsvaru

Piemēram, ir sieviete, kura pēc savas dabas ļoti mīl dot – kalpot, palīdzēt, pārdzīvot un dara to nesavtīgi. Tajā pat laikā viņai liela problēma ir ņemt. Pieņemt dāvanas, komplimentus, palīdzību. Jo šķiet, ka momentā, kad viņa ņem, viņa kaut ko būs parādā. Vienkāršāk ir nepieņemt, lai nebūtu parādniece. Un atkal…dot, dot, dot… Es to ļoti labi zinu pēc sevis. Un tieši tad šāda sievietes uzvedība izjauc attiecības.

Tāpat ir cilvēki, kuri jau no bērnības ir raduši tikai ņemt – viņi ļoti skaidri zin, ko viņiem vajag. To varētu nosaukt par “patērēšanu” un “parazitēšanu”. Viņi dara tikai to, ko vajag viņiem. Un visur cenšas paņemt maksimumu. Pie kam, viņi ļoti nemīl atdot neko – pat vecas mantas. Daudziem negribās maksāt nodokļus, bet tajā pat laikā ļoti gribās saņemt sociālos pabalstus un dažādas atlaides. Tādu piemēru arī ir daudz.

Protams, vairums no mums neesam ne simts procentus dodošie ne simts procentus ņemošie. Kādās situācijās mēs par daudz ņemam, kādās – pārāk daudz dodam. Taču svarīgi saprast, ka visur jābūt līdzsvaram.

Ja tu visu laiku dod, dod, dod un neko neņem pretī, cilvēks tavā priekšā paliek milzīgā parādā. Tu, pats to neapzinoties, pakar viņam kaklā kredītu, kuru, iespējams, viņš nekad tev neatdos. Pirmkārt tu no viņa neko neņem, otrkārt – procenti tikšķ. Cilvēks nevar dzīvot ar tadu nastu – bet viņam nav nekādas citas izejas, kā vienīgi aiziet. Un vēl pēc aiziešanas, viņš paliek ar vainas sajūtu, jo tu esi viņam atdevis labākos savas dzīves gadus.

Ja tu visu laiku ņem un neko nedod, tad agri vai vēlu tavs partneris “iztukšojas” un iestājas moments, ka viņš vairs nevar dot. Un beidzot viņš visu šo gadu laikā pirmo reizi sagrib ko citu – kaut ko sev. Viņš prasa, apvainojas, dusmojas…. Ja neesi gatavs dot, attiecības beigsies.

Kā uzturēt līdzsvaru

Runā, ka saņemot kaut ko labu, vienmēr vajag atdot kripatiņu vairāk. Piemēram, iedeva tev draugs šokolādi, bet tu viņam rīt – divas. Tad viņš tev rīt – trīs, bet tu viņam parīt – četras un tādās attiecībās mīlestība palielinās daudzkārtīgi, jo ik mirkli abi domā par to, kā padarīt laimīgu otru cilvēku, iedot viņam nedaudz vairāk. Un tur viss ir skaidrs.

Bet ir arī cita apmaiņa. Ja kāds kādam nodarījis sāpīgi. Kas jādara? Jāsēž un jāsmaida? Jāsaka: “Es tev augstsirdīgi piedodu?” Vai tas padarīs attiecības stiprākas? Nē!

Piemēram, vīrs piekrāpa. Atnāk nožēlas pilns. Bet sieva ne asaru neizspiež, neviena pārmetuma. Kas notiek? Viņa vainas sajūta pieaug simtreiz (es esmu tāds maita, bet viņa man svētā). Viņa kļūst augstāka par viņu un ģimene jau ir nolemta. Mīlestība mirst, jo tādā disbalansā tā nevar dzīvot. Viņš dzīvos ar sievu vienīgi Vainas sajūtas dēļ, viņa – aiz Pienākuma sajūtas.

Tas nav par to, ka nevajag piedot. Gluži otrādi. Piedot vajag, taču no līdztiesības pozīcijas. Drīzāk atbildēt partnerim ar kaut ko ne īpaši labu, bet nedaudz mazāku.

Tātad atbildei uz nodevību, vismaz skandāls – lai sāpētu, bet nedaudz mazāk kā nodarīja viņai. Un tad viss sliktais ģimenē centīsies tuvināties nullei.

Līdzsvaram jābūt it visur

Pats galvenais, ka apmaiņa attiecas uz it visu mums apkārt. Gan biznesa attiecībās, gan darbā, gan ar draugiem.

Vai esat ievērojuši, ka bieži cilvēks visu sevi atdod darbā par minimālu algu, bet pēc tam viņu atlaiž?

Vai draugi, kuriem visu laiku palīdzi, “uzmet” un pārtrauc attiecības?

Tāpat bizness, kurā neko neieliec, agri vai vēlu sabrūk.

Tie ir dabiskie izaugsmes likumi. Mums ļoti svarīgi ie iemācīties ievērot līdzsvaru. Pieņemt visu, ko partneris dod un atdot to, kas jāatdod.

Vienīgās attiecības, kur šis likums strādā nedaudz savādāk ir vecāku-bērnu attiecības. Vecāki visbiežāk tikai atdod. Bērni pieņem, lai pēc tam atdotu – ne vecākiem, bet saviem bērniem. Ir jāatdod – tikai “citās rokās”.

Enerģija plūst no senčiem un nekad atpakaļ. Mēs nevaram pavērst mīlestības upi atpakaļ.

Vecāki dod mums dzīvību un tas ir neatmaksājams parāds. Mūsu uzdevums ir pieņemt šo dāvanu. Pieņemt no sirds un saprast, ka mēs to nekad nevarēsim atdot. Nekad. Tā ir Dieva dāvana, kuru saņemam caur saviem vecākiem.

Mūsu uzdevums to nodot tālāk saviem bērniem un neprasīt no viņiem neko atpakaļ.

Kā to piemērot sev

  • Ja es pārāk daudz dodu, ko man darīt? Vajag īslaicīgi pārstāt aktīvi dot un iemācīties saņemt. Ja dod. Ja pagaidām nedot, tad iemācīties negaidīt, kad sāks dot.
  • Ja es pārāk daudz ņemu, ko darīt? Īslaicīgi pārstāt aktīvi ņemt un iemācīties pašam dot. Ja neņem, ko darīt? Kā minimums, pārstāt ņemt.
  • Kā izmērīt “vairāk”, “mazāk”. Tur palīdzēs sirdsapziņa un sajūtas. Katrs no mums vienmēr sevī zin, kur ir šī robeža.
  • Vai vienmēr un visur atgriezt slikto? No mana skatu punkta ir nenormāli rādīt, ka viss ir labi, ja jums dara pāri. Jebkurās attiecībās vajag palīdzēt partnerim izaugsmē – tai skaitā arī ar pamatotu kritiku. Kritikas forma var būt dažāda. Attiecībā uz nodevību mums kaut kā ir jāreaģē, savādāk attiecības ir lemtas neveiksmei.
  • Attiecības – tās vienmēr ir apmaiņa un kustība. Kustēties var tikai uz augšu vai leju. vai nu tās stiprinās vai degradē un mirst. Personīgi man šīs zināšanas palīdz attīstīt attiecības. Tāpēc arī par to rakstu.

Attiecības – tās vienmēr ir apmaiņa un kustība

Es novēlu ikvienam atrast to punktu, kurā būs komfortabli un viegli pieņemt to, ko dzīve dod – no Dieva, no cilvēkiem.

Autors: Olga Vaļajeva (rakstniece, trīs puiku mamma un laba sieva)

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements