AICINĀJUMS

11846766_1677409722488228_5255122400086885003_n

Viņš kļuva par mākslinieku vienkārši tāpēc, ka pēc skolas kaut kur vajadzēja iestāties. Viņš zināja, ka darbam jānes gandarījums un viņam patika zīmēt – tā arī izvēlējās: iestājās mākslas akadēmijā.

Uz to brīdi viņš zināja, ka priekšmetu attēlošana saucas – klusā daba, daba – ainava, cilvēki – portrets un vēl šo to zināja no izvēlētās profesijas. Tagad būs jāuzzin vēl vairāk. «Lai varētu improvizēt, iesākumā ir jāiemācās spēlēt pēc notīm – ievadnodarbībā teica impozants pasniedzējs – slavens mākslinieks. Tā kā esat gatavi – sāksim ar pamatiem».

Viņš sāka mācīties “spēlēt pēc notīm”. Kubs, vāze, bumba… gaisma, ēna, pusēna… Perspektīva, kompozīcija… Viņš uzzināja ļoti daudz jauna – kā uzstiept audeklu, pašam uztaisīt grunti, kā mākslīgi novecināt audeklu un kā panākt vissmalkākās toņu pārejas… Pasniedzēji viņu slavēja un reiz viņš par sevi izdzirdēja vārdus “Tu esi mākslinieks no Dieva”. “Vai tad citi nav no Dieva?” – viņš brīnījās, kaut gan bija patīkami to dzirdēt.

Drīz jautrie studiju gadi bija aiz muguras, tagad viņam kabatā bija diploms par mākslinieka izglītību, viņš daudz zināja un vēl vairāk prata. Taču kaut kas nogāja greizi.

Ne gluži tā, ka viņš neko nevarēja radīt. Un arī ne tā, ka būtu vīlies savā profesijā. Iespējams, viņš vienkārši bija kļuvis pieaudzis un ieraudzīja to, ko agrāk neredzēja. Izrādījās, ka visapkārt kūsāja dzīve un māksla jau sen bija kļuvusi par preci un ne vienmēr veiksmīgāks bija tas mākslinieks,, kam bija ko teikt pasaulei – drīzāk tas, kurš prata labāk pārdot savu mākslu, atrasties īstajā laikā, īstajā vietā ar vajadzīgajiem cilvēkiem.

Viņš diemžēl to nebija iemācījies. Viņš redzēja, kā viņa kursabiedri mētājas, meklēdami savu vietu zem saules, daži šajos meklējumos “salūza” – slīcināja savas bēdas un neapmierinatību alkoholā, zaudēja orientierus, degradējās… Viņš zināja arī to, ka Mākslinieki – radītāji apsteidz savu laiku un viņu darbi tiek atzīti bieži vien tikai pēc viņu nāves, taču šī zināšana nespēja viņu nomierināt.

Viņš iestājās darbā, kurā ļoti labi maksāja, diendienā izstrādāja dizainu bukletiem, vizītkartēm, prospektiem un pat pamanījās no tā gūt baudu, taču gleznoja arvien mazāk un mazāk. Iedvesma nāca arvien retāk un retāk. Darbs, māja, televizors, rutīna…

Arvien biežāk viņu piemeklēja doma: “Vai gan tas ir mans aicinājums? Vai es patiešām sapņoju, ka nodzīvošu savu dzīvi – lūk šādi? Kad gan es sākšu gleznot savu personīgo dzīves gleznu? Un, ja arī sākšu – vai spēšu? Un kā tad “mākslinieks no Dieva”? Viņš saprata, ka zaudē kvalifikāciju, ka pārvēršas zombijā, kurš katru dienu atkārto vienas un tās pašas darbības – monotoni, bez entuziasma. tas viņu biedēja.

Lai nenojūgtos no šīm domām, viņš brīvdienās ar savu molbertu devās un Mākslinieku šķērsielu, kur stiepās rindas dažādiem amatniekiem, māksliniekiem. Adītas šalles, rotājumi, lupatu segas, pīti grozi, bērnu mantiņas – kas tik tur nebija! Un arī amata brāļi – gleznotāji stāvēja ar saviem mākslas darbiem – viņu bija daudz un šeit bija konkurence.

Taču viņš uzspļāva konkurencei, viņam vienkārši gribējās radīt …. Viņš uz pasūtījumu zīmēja portretus. Papīrs, zīmulis, desmit minūtes un portrets gatavs. Nekā sarežģīta profesionālim – te tikai jāpamana detaļas, jāievēro proporcijas un nedaudz jāpaglaimo pasūtītājam, tikai nedaudz – jāpaskaistina dabas dotais. To viņš darīja prasmīgi un portreti cilvēkiem ļoti patika. Gan līdzīgi, gan skaisti un labāk – kā dzīvē. Viņam bieži vien pateicās no visas sirds.

Tagad dzīvot kļuva daudz jautrāk, taču viņš saprata, ka šo “mākslu” par aicinājumu nenosauksi. Un tomēr – labāk tā, nekā nekā.

Reiz viņs zīmēja kārtējo portretu, viņam pozēja ne īpaši jauna sieviete ar izteikti garu degunu un viņam nācās stipri pacensties, lai “padarītu to pievilcīgu”. Degunu, protams, nekur nenoslēpsi, taču bija  šajā sejā kaut kas ļoti pievilcīgs – un uz to viņš arī lika akcentu. Izdevās tīri labs portrets.

— Gatavs, — viņš teica, pastiepdams portretu sievietei. Tā ilgi skatījās, pēc tam paskatījās uz viņu tik cieši, ka viņš pat sāka mirkšķināt acis.

— Kaut kas ne tā? – viņš pārjautāja, jusdamies neveikli no viņas skatiena.

— Jums ir aicinājums, — teica sieviete. – Jūs redzat dziļumā…

— Aha, rentgenacs, — viņs pajokoja.

— Ne tā, — viņa atmeta. – Jūs gleznojat it kā redzētu dvēseli… Lūk, skatos uz savu portretu un  redzu, ka patiesībā tāda es arī esmu. Bet tas, kas ārpusē – tas nav īsts. Jūs it kā krāsas virskārtu būtu noņēmis, bet zem tā – šedevrs. Un šis šedevrs esmu es – to es zinu no sirds. Paldies jums!

— Jā, lūdzu!, — viņš samulsis noburkšķēja, saņemot banknoti – savu ierasto maksu par ātro portretu.

Sieviete bija dīvaina. Var jau pateikt “dvēseli zīmē”! Kaut gan, kas to lai zin, ko es tur zīmēju? Var jau būt, ka dvēseli… Taču katram ir kāda ārējā kārta, kura kā neredzams apvalks pielīp dzīves laikā. Bet pēc dabas mēs katrs bijām iecerēti kā šedevri – par to viņš kā mākslinieks patiešām bija pārliecināts.

Tagad zīmēšana piepildījās ar kādu pavisam citu jēgu. Nē, ne jau tehnoloģijas mainījās – tas pats papīrs, tas pats zīmulis, tās pašas desmit minūtes, vienkārši domas visu laiku atgriezās pie tā, ka “jānoņem virskārta”, lai zem tās atklātos neatkārtojams šedevrs. Šķiet, ka viņam tas izdevās. Viņam ļoti patika vērot cilvēku reakciju, kad tie ieraudzīja savus portretus – viņu sejas izteiksmes bija ļoti interesantas.

Dažkārt gadījās tādi “modeļi”, kuriem dvēsele bija daudz briesmīgāka par ārējo kārtu, tad viņš tajos meklēja kādu gaišu punktu. Katrā gadījumā viņam ne reizi nebija gadījies cilvēks, kurā nebūtu nekā laba.

— Klau, bračka! – reiz pie viņa vērsās būdīgs vīrs melnā ādas jakā – Tu atceries vai nē… laiku atpakaļ zīmēji manu sievasmāti.

Sievasmāti viņš atcerējās, viņa līdzinājās vecai vardei, viņas meitu – kad novecos, līdzināsies žurkai un būdīgais ar viņām bija kopā. Toreiz viņam nācās ļoti piepūlēties lai vardi padarītu cilvēcisku un atrastu viņā ko pievilcīgu.

— Jā, un? – viņs uzmanīgi jautāja, jo nezināja, kas būdīgajam prātā.

— Tad, tā… Viņa ir mainījusies. Uz labo pusi. Kā uz portretu paskatās – kļūst par cilvēku. Bet tā, starp mums runājot, varde-vardei…

Mākslinieks iespurcās: tātad nekļūdījās, precīzi ieraudzīja…

— Es tev ko gribēju jautāt: vai tu vari eļļā viņu uzzīmēt? Lai tā – pa īstam! Lai efektu nostiprinātu?! Par cenu neiet runa, nešaubies!

— Par ko gan nē! Var gan eļļā, gan marinādē, gan majonēzē. Tikai eļļā nevis zīmē, bet glezno.

— Vo-vo! Uzglezno viņu vislabākajā veidā un es tev samaksāšu.

Māksliniekam kļuva jautri. Gluži kā  “Doriana Greja ģīmetne”, tikai ar plus zīmi! Un, ja reiz piedāvā, kāpēc nepamēģināt?Pamēģināja, uzgleznoja. Sievasmāte bija laimīga, būdīgais – arī un vardes meita arī sagribēja lai viņu “nostiprinātu eļļā”. tas droši vien no skaudības. Mākslinieks arī te pacentās, laikam mūza atlidoja – pastiprināja seksualitāti, pielika klāt nedaudz maiguma, paspilgtināja dvēseles labestību…..Un izdevās īsta karaliene!

Izrādās būdīgais bija plašas dvēseles cilvēks un neskopojās savā lokā padalīties ar saviem iespaidiem. Pasūtījumi sāka birt kā no pārpilnības raga. Ziņa par to, ka mākslinieka portreti labi ietekmē cilvēku dzīvi – ģimenēs iestājas saskaņa un neglītenes kļūst skaistākas ik dienu, vientuļās mātes apprecas, ātri apskrēja pasaulei.

Tagad nebija laika brīvdienās doties uz Mākslinieku šķērsielu, un viņš bez nožēlas atstāja savu darbu kantorī. Strādāja mājās – pasūtītāji bija turīgi ļaudis, maksāja dāsni, pietika gan krāsām, gan audekliem, gan melnajiem ikriem. Dzīvokli pārdeva, nopirka lielāku – tur bija gan mākslinieka darbnīca, gan skaists dizains. Šķita – ko gan vairāk var vēlēties? Taču viņu atkal sāka apciemot domas par aicinājumu. Protams, nebija jau slikti gleznot “vardes”, “žurkas” un censties tajās atrast ko labu un gaišu, tādā veidā padarot cilvēkus laimīgākus… un tomēr…. Nebija dvēselē miera, tā visu laiku kaut kur sauca, kaut ko lūdza, vien grūti bija saprast – ko.

Reiz viņam ļoti sagribējās piedzerties. Tā arī ņemt un ritīgi piedzerties lai pēc tam neko vairs neatcerētos. Šī doma pašu pārbiedēja, jo viņš zināja, cik ātri radoši cilvēki degradē. Viņš noteikti negribēja būt viens no tiem. Vajadzēja kaut ko izdarīt – pirmais, kas īešāvās galvā – viņš atcēla visus sarunātos seansus, paķēra molbertu un devās uz Mākslinieku šķērsielu. Tur nokļuvis, viņš aizrautīgi sāka strādāt, cilvēki nāca, viņš – zīmēja un uzreiz kļuva vieglāk.

— Piedodiet, jūs zīmējat portretus? Tā, uzreiz, lai uzreiz arī varētu to saņemt? Viņš pacēla acis – viņam pretī stāvēja sieviete – jauna, skaista, bet acis izmocītas, gluži kā izraudātas. Droši vien kāds viņai nomiris, vai vēl kāda nelaime….

— Zīmēju. Desmit minūtes un gatavs. Vai vēlaties savu portretu?

— Nē, meitiņas.

Un tad viņš ieraudzīja meitenīti blakus sievietei un apstulba. Bērns ap seši gadi izskatījās kā citplanētietis – neskatoties uz labo laiku un silto dienu, iepakots biezā pelēkā kombinezonā un nevarēja saprast, vai tas puika, vai meitene. Galvā silta apaļa cepurīte, uz sejas caurspīdīga maska un acis….. Veca cilvēka acis, tāda cilvēka, kurš pārcietis visas pasaules mokas un gatavojas mirt. Nāve bija tajās acīs….

Viņš vairāk neko nejautāja. Tādus bērnus viņs bija redzējis pa televizoru un zināja, ka šim bērnam ir onkoloģija, starošana, ķīmija, imunitāte uz nulles un pēc tam maska un minimums cerību uz izveseļošanos. Viņš nezināja, no kurienes to zin, bet zināja. Mākslinieka asā acs redz visu – viņš paskatījās uz māti un saprata, ka arī viņa to zin un iekšēji jau gatavojās, droši vien tāpēc arī portretu gribēja – tāpēc, ka pēdējais, lai kaut piemiņa būtu.

— Sēdies, princesīt, tūliņ es tevi zīmēšu, — viņs teica meitenei.– Tikai skaties, negrozies un nelec nost no krēsla, tad nesanāks skaisti.

Meitenīte diez vai varēja grozīties un nolekt no krēsla, viņa pat kustējas ļoti uzmanīgi, it kā baidoties, ka ķermenis kā porcelāna lellei izšķīdīs sīkās lauskās. Apsēdās, salika rociņas uz ceļiem un skatījās uz viņu gudrām bruņurupucienes Tortilas acīm un pacietīgi gaidīja. Droši vien visu bērnību pa slimnīcām pavadītais laiks bija izstrādājis pacietību, bez tās neizdzīvot.

Viņš saspringa, cenšoties ieraudzīt viņas dvēseli, bet kaut kas traucēja – vai nu bezformīgais kombinezons, vai asaras acīs, vai sapratne par to, ka vecās metodes te nederēs, jābūt kaut kam pavisam jaunam, kaut kam īpašam…. un īpašais notika. Pēkšņi viņš padomāja: “Un kāda viņa izskatītos, ja nebūtu slimības? Ne muļķīgais kombinezons un cepurīte” Iztēle sāka stradāt, roka pati sāka kaut ko zīmēt un process notika…

Šoreiz viņš stradāja ne tā kā parasti. Smadzenes procesā nepiedalījās pilnīgi noteikti, tās bija atslēgušās, bet ieslēdzās kaut kas pavisam cits. Droši vien – dvēsele. Viņš zīmēja un vadīja viņu dvēsele – tā it kā šis portrets varētu kļūt pēdējais ne meitenei, bet viņam. Tā, it kā viņš pats varētu nomirt un laika palicis pavisam maz, var būt tikai desmit minūtes.

— Gatavs, — viņš noņēma papīra lapu no molberta. – Skat, kāda tu skaista!

Meitenīte un viņas mamma skatījās uz portretu. Tas nebija gluži portrets “no dabas”. Tajā cirtaina, baltmataina meitenīte skaistā vasaras kleitiņā skrēja pa vasarīgu pļavu ar bumbu rokās. Zem kājām zāle, puķes, virs galvas – saule un taureņi, smaids no auss līdz ausij un enerģijas – pārpārēm. Un kaut portrets bija uzzīmēts ar visparastāko zīmuli, nez kāpēc šķita, ka zāle ir zaļa, debesis – zilas, bumba – oranža, bet sarafāns sarkans ar baltām pumpiņām.

— Vai tad es izskatos tāda? – pēkšņi atskanēja klusa balss no maskas apakšas.

— Tāda-tāda, — pārliecināti teica mākslinieks. – Tas ir, varbūt šobrīd tu neesi tāda, bet drīz būsi. Tas ir portrets no nākamās vasaras. Viens pret viens, precīzāk par fotogrāfiju.

Mamma iekoda lūpā, skatījās kaut kur garām. Varēja redzēt, ka cietās ko spēja.

— Paldies. Paldies jums, — viņa teica, bet balss skanēja kā no aizkapa. – Cik esmu jums parādā?

— Tā ir dāvana, — teica mākslinieks. – Kā Tevi sauc, princesīt?

— Aņa…

Viņš parakstījās zem zīmējuma un uzrakstīja nosaukumu “AŅA” un vēl datumu – šodienas un nākamo gadu.

— Turiet! Nākamajā vasarā es jūs gaidu. Noteikti atnāciet!

Mamma ielika portretu somiņā, paņēma meitu pie rokas un devās projām. Viņu varēja saprast – viņai noteikti bija sāpīgi, jo viņa taču zināja, ka nākamā vasara var arī nepienākt. Toties viņš to nezināja un negribēja zināt. Un tūliņ pat sēdās zīmēt nākamo zīmējumu – vasara, Mākslinieku šķērsiela, sēž viņš pats un pa aleju nāk abas divas – smaidoša, priecīga, laimīga mamma un meitenīte ar gaišajiem, cirtainajiem matiem ar bumbu rokā. Viņš iedvesmots radīja jaunu realitāti, viņam patika tas, kas tur sanāca. Un gadu uzrakstīja – nākamo – lai brīnums zinātu, kad tam notikt.

— Radiet nākotni? – ieinteresēts jautāja kāds, pienācis māksliniekam no muguras.

Viņš pagriezās – tur stāvēja žilbinoša skaistule, visa tāda – pat nezin kā to nosaukt. Varbūt – eņģelis? Tikai deguns tāds – pagarš!

— Atpazināt? – smaidot teica sieviete – eņģelis. – Reiz jūs radījāt manu nākotni. Tagad – šīs meitenītes nākotni. Jūs esat īsts Radītājs! Paldies jums!

— Kāds es Radītājs? – viņam izlauzās. – Tā, mākslinieks-amatieris, neizdevies ģēnijs…. Teica, ka man esot talants no Dieva, bet es…. mazpamazam zīmēju, visu laiku cenšos saprast, kas ir mans aicinājums…

— Un jūs vēl neesat sapratis? – sieviete sarauca uzacis. – Jūs variet mainīt realitāti. Vai arī tas nav jūsu aicinājums?

— Es? Mainīt realitāti? Vai tad tas ir iespējams?

— Kāpēc gan ne? Tam nevajag nemaz tik daudz! Mīlestību pret cilvēkiem. Talantu. Ticības spēku. Tas arī viss. Un tas jums viss ir. Paskatieties uz mani – viss sākās ar jums! Kas es biju? Un kas esmu tagad?

Viņa mierinoši uzlika roku viņam uz pleca – kā spārnu noplivināja un aizgāja.

— Un kas jūs esat tagad? – viņš iesaucās aiz muguras.

— Eņģelis! – viņa ejot pagriezās un teica. – Pateicos Tev, Radītāj!

… Viņu arī tagad var redzēt Meistaru šķērsielā. Vecs molberts, saliekamais krēsliņš, čemodāniņš ar mākslinieka lietām, liels saulessargs… Pie viņa vienmēr ir rindas un leģendas par viņu iet no mutes mutē. Runā, ka viņš redz cilvēkā to, kas paslēpts dziļi, dziļi un var uzzīmēt nākotni. Ne vienkārši uzzīmēt – bet izmainīt to uz labo pusi.Stāsta, ka viņš izglābis daudzus slimus bērnus, savos zīmējumos viņus pārvietojot citā realitātē. Viņam ir savi skolnieki, daži no tiem pārņēmuši viņa brīnumaino spēju. Īpaši to vidū izceļas meitenīte – baltiem, cirtainiem matiņiem, gadus četrpadsmit veca – viņa spēj caur saviem zīmējumiem noņemt pašas lielākās sāpes, tāpēc, ka jūt cita sāpi kā savējo.

Bet viņš māca un zīmē, zīmē, zīmē… Neviens nezin viņa vārdu, visi viņu sauc par Radītāju. Ko nu tur, tāds, lūk, cilvēkam aicinājums…

No Elfikas pasakām

Advertisements