Neprāts spēlē paslēpes

9971

Reiz Neprāts saaicināja pie sevis uz tēju ciemos savus draugus. Visi atnāca, bija jautri – ēda, dejoja un pēc tortes Neprāts piedāvāja uzspēlēt paslēpes:

— Es skaitu līdz simts un jūs slēpjaties. Pirmais atrastais atkal skaitīs līdz simts.

Visi piekrita, izņemot Bailes un Slinkumu.

— Viens, divi, trīs… – sāka skaitīt Neprāts.

Panika noslēpās pirmā, kur pagadījās. Prieks sāka skraidīt pa parku, uz augšu palēkdamies. Skumjas sāka raudāt. Skaudība pieķērās Līgsmībai un paslēpās aiz augstās klints. Bet Neprāts joprojām skaitīja. Izmisums vēljoprojām izmisis lauzīja rokas, kaut Neprāts bija aizskaitījis jau līdz 99.

— Simts! — iekliedzās Neprāts. — Eju meklēt!

Pirmo atrada Ziņkārību, tā lūrēja aiz stūra, cerībā ieraudzīt, kuru atradīs pirmo. Otrās atrada Šaubas – tās šūpojā žogā, jo nebija pārliecinātas, kurā žoga pusē būtu labāk slēpties.

Visus atrada un Ziņkārība pēkšņi jautāja:

— Kur pazudusi Mīlestība?

Visi sāka meklēt. Neprāts, meklējot, aizklīda tālu, tālu, līdz attapās skaistā, smaržojošā, ziedošā dārzā. Krūmos kaut kas sakustējās un iekunkstējās. Neprāts pašķīra zarus un ieraudzīja Mīlestību – ērkšķi bija tai sadūruši acis. Neprāts nometās ceļos Mīlestības priekšā – lūdzās piedošanu, atvainojās, lauzīja rokas un apsolīja tai vienmēr palikt ar viņu. Mīlestība piekrita. Un tā vēl šobaltdien aklā Mīlestība staigā roku rokā ar Neprātu.

Avots: http://pritchi.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements