Kad sirdī miers…

grozs1

Karalim bija smaga dzīve. Konflikti ar kaimiņiem, nekārtības valstī – daudz sarežģītu jautājumu bija jārisina katru dienu.

Reiz viņa ceļš veda cauri kādam ciemam. Kamēr visa karaļa svīta brauca garām ciemata mājiņām, to iedzīvotāji stāvēja centrālajā laukumā noliekušies sveicināja savu karali. Karalis pavērās pa karietes logu un ieraudzīja, ka viens vecs vīrs sēž pie mājas un pin grozu. Saniknotais karalis, lika apstādināt zirgus un pasauca veco, nepaklausīgo vīru pie sevis.

— Tev bija jānoliecās un jāsveicina savu karali, nevis jāpin grozus.

— Piedodiet, Jūsu Augstība, es negribēju jūs apvainot. Kad iebraucāt ciemā, es paklanījos un pēc tam atgriezos pie darba, – vīrs smaidot atbildēja.

— Tas nozīmē, ka tavi bērni tevi nebaro un neapgādā, ja jau reiz tu esi spiests stradāt, galvu nepacēlis?

— Ko jūs, Jūsu Augstība, bērni man labi, jaunu māju uzcēla, – ar lepnumu teica večuks.

— Bet grozus es pinu tāpēc, ka man tas ļoti patīk. Bez darba man diena kā gads šķiet, – viņš piebilda.

Karalis sadusmojās un lika nodedzināt vecā vīra māju. Zaldāti momentā izpildīja viņa pavēli.

Pagāja gads un atkal karaļa ceļš veda caur to pašu ciemu. Atkal visi ciema ļaudis noliekušies stāvēja ciema laukumā. Karalis atcerējās veco vīru, palūkojās pa karietes logu un ieraudzīja atkal to pašu ainu. Vecais vīrs atkal sēdēja pie zaru būdas un pina savu grozu.

Karalis apstādināja svītu un jautāja vecajam vīram:

— Kāpēc tu atkal tā dari? Vai tad patiešām tev nav žēl savu māju, ko pazaudēji?

— Piedodiet Jūsu Augstība, es negribēju jūs aizvainot. Kad jūs braucāt garām, es paklanījos un tad atgriezos pie darba, – atbildēja vecais vīrs. Par māju es nebēdāju. Kad sirdī miers, tad arī zaru būdā ir ērti un mājīgi.

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements