Izņemt sirdsmieru no lombarda

6655

„Ejiet ar mieru, dzīvojiet ar Dievu”, saka Zilākalna Marta, un ikkatrs saprot, ka Martiņai taisnība.

„Domājiet pozitīvi, esiet šeit un tagad, nedariet otram to, ko nevēlieties pats sajust, esiet harmoniski, mīliet sevi, ēdiet veselīgi, vingrojiet, lūdzieties, meditējiet…” Visu to dzirdot un uztverot par labu esam vai kā pieņemamu taisnību, pats par sevi atnāk jautājums: „Kur man jāiet, lai visu to saprastu un iegūtu komplektā?” Iespēju ir tik daudz, tās šaudās galvā, prātu jauc un dara nemierīgu. Ej kur gribi, meklē, kas uzrunā, bet diemžēl, kamēr vēlme tieši pēc sirdsmiera nav pirmā vietā, grūti un reizēm pat aplami ir ko atrast. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sirdsmiers jau sen, pat citā paaudzē aiznests uz lombardu apmaiņā pret tehnokrātijas brīnumiem, līzingiem, varas, vēlmes būt vienmēr un visur pirmajā vietā, gūt uzvaras „darba tirgū”, kā arī ģimenē gan ar partneri, gan bērniem. Arī laiks pašam priekš sevis ielikts lombardā. Turpat ir arī spēja sadzirdēt, ko saka klusums, vējš, lietus lāses, saules stari un, protams, pati sirdsbalss.

Jau ilgi dzīvojam dīvainā laikā: tiekam vērtēti pēc intelekta, bet cilvēks sastāv arī no emocijām, jūtām, kuras var būt gan labas, gan mazāk labas. Katram no mums piedzimstot tiek dāvātas deviņas bāziskās emocijas, no kurām tikai divas ir pozitīvas: prieks un interese. Tāpēc tādi ir mazie bērni. Pēcāk cilvēks, „pateicoties” vecākiem, skolām, sabiedrībai, situācijām tiek „apdāvināts” ar bailēm, vainas sajūtu, dusmām, bailēm, citu un sevis vainošanu, kauna sajūtu utt. Kur to visu likt, kā prieku un interesi pastiprināt, bet pārējo vismaz samazināt, kamēr tās nav uzsākušas savu postošo darbību, par to vispārizglītojošās skolās nemāca. „Kaunies raudāt, kā tu vari baidīties no tādiem niekiem, pats esi vainīgs, paskaties, cik kaimiņmājas Jurītis tālu ticis, bet tu.., ja tu tā turpināsi, neko nesasniegsi utt.”, bezmaz katram pazīstami teksti. Mazais bērns samazina savu prieku un interesi, jo viņā ienāk citas lietas, kurām vajadzīga teritorija. Tām „citām lietām” ir tendence plesties plašumā un augstumā, turklāt tās ir pārsvarā un ar nodomu padzīt prieku un interesi. Bērnam nav izvēles, ko pieņemt, ko sevī nelaist, jo tik tikko viņš ir sācis apgūt dzīvi. Bērns ir kā balta lapa, kurā pats iekrāso pieredzēto. Iet laiks, diploms vai vairāki ir iegūti, materiālā puse arī daudzmaz sakārtota, bet miera nav. Vajag vēl vairāk, vēl augstāk, bet arī tur nav labi. Kad nu cilvēks tā dzīves līkloču ceļā izskrējies un piekusis, viņam tiek dota iespēja apstāties un padomāt: „Kas es esmu un kur es eju? Kur iet citi un kāpēc? Un, vai vispār kaut kur ir jāiet?” Iesākumā šī doma ienāk prātā uz pāris sekundēm, bet steiga, dzīves skrējiens un atruna: „Man nav laika!”, atslēdz kluso zvanu no lombarda par sirdsmiera glabāšanas termiņa beigu tuvošanos. Pēc laika atskan vēl kāds zvans, tad vēl, līdz zvani apklust un dvēsele paliek lombardā uz visu šīs zemes dzīves laiku, lai skumtu pēc sava saimnieka. Skumst arī saimnieks, bet nesaprot, kāpēc. Prieks un interese ir zudušas, likstas un lamatas ik uz soļa, bet tā varēja nebūt, ja būtu zināšanas par sevi un visu dzīvo ap sevi.

Sirdsbalsij ir galvenā loma šajā spēlē, ko sauc par skaistu, priekpilnu un interesantu dzīvi.

Ieva Ramane

Advertisements