Zini sev cenu!

gredzens3

Reiz pie Meistara atnāca jauns cilvēks un teica:

– Es atnācu pie Tevis, jo jūtos tik niecīgs un nevērtīgs, ka man negribas dzīvot. Visi apkārt man saka, ka esmu neveiksminieks, muļķis un nekam nederu. Lūdzu, Meistar, palīdzi man!

Meistars uzmeta aci jauneklim un steidzīgi atbildēja:

– Atvaino, bet es šobrīd esmu ļoti aizņemts un nekādīgi nevaru Tev palīdzēt. Man steidzīgi jānokārto kāda svarīga lieta – un, nedaudz padomājis, piebilda: – Bet, ja Tu piekritīsi man palīdzēt manā lietā, es labprāt palīdzēšu Tavā.

– Jā, labprāt, Meistar! – noburkšķēja jauneklis, skumji nodomājot, ka viņu atkal atstumj otrajā plānā.
– Labi – teica Meistars un novilka no sava pirksta nelielu gredzenu ar skaistu dārgakmeni.

– Paņem zirgu un dodies uz tirgus laukumu! Man steidzami jāpārdod šis gredzens, lai atdotu parādu. Pacenties par to saņemt ne mazāk kā vienu zelta monētu, nekādā gadījumā nepārdod to lētāk! Jāj un atgriezies pēc iespējas ātrāk! Jauneklis paņēma gredzenu un aizjāja.
Tirgus laukumā viņš sāka piedāvāt gredzenu tirgotājiem – tie no sākuma ar interesi aplūkoja to, taču, izdzirdot cenu, zaudēja jebkādu interesi. Vieni atklāti smējās jauneklim sejā, citi vienkārši aizgriezās. Un tikai viens padzīvojis tirgotājs laipni viņam paskaidroja, ka zelta monēta ir pārāk augsta cena par tādu gredzenu un par to, labākajā gadījumā, viņš var nopelnīt vara monētu, nu pašā labākajā gadījumā – sudraba.

Izdzirdējis šos večuka vārdus, jauneklis ļoti noskuma, jo atcerējās Meistara rīkojumu: nekādā gadījumā neatdot gredzenu par zemāku cenu kā zelta monēta. Apstaigājis visu tirgu un piedavājis gredzenu vismaz simtam tirgotāju, puisis sēdās zirga mugurā un devās atpakaļ pie Meistara. Nomākts un sadrūmis viņš iegāja pie Meistara.

– Meistar, es nevarēju izpildīt man uzticēto uzdevumu, – viņš skumji teica. Labākajā gadījuma par gredzenu es varēju nopelnīt pāris sudraba monētas, taču Tu liki to pārdot par vismaz vienu zelta? Bet tik šis gredzens nemaksā.

– Tu nupat pateici ļoti svarīgus vārdus, Dēls! – atsaucās Meistars. – Pirms grasījies to pārdot, būtu bijis labi noskaidrot tā patieso vērtību! Un kas gan var noteikt labāk tā patieso vērtību, ja ne Juvelieris? Dodies, Dēls pie juveliera un pajautā viņam, cik viņš dotu par šo gredzenu. Taču, lai ko vinš Tev atbildētu, nepārdod gredzenu, bet atgriez to man. Jauneklis atkal sēdās zirga mugurā un devās pie juveliera.

Juvelieris ilgi caur lupu pētīja gredzenu, tad paņēma mazus svariņus, nosvēra to un vērsās pie jaunekļa:

– Nodod Meistaram, ka es šobrīd nevaru viņam par šo gredzenu dot vairāk kā piecdesmit astoņas zelta monētas. Bet, ja viņš dos man laiku, es nopirkšu gredzenu par septiņdesmit zelta monētām, ņemot vērā darījuma ātrumu un svarīgumu.

– Septiņdesmit zelta monētas?! – jauneklis pārsteigts izsaucās, pateicās juvelierim un devās atpakaļ pie Meistara.

– Apsēdies, – teica Meistars, noklausījies jaunekļa iedvesmojošo stāstu. Un zini, Dēls, Tu arī esi tas pats gredzens. Vērtīgais un neatkārtojamais! Un novērtēt Tevi var tikai īsts eksperts. Tad kāpēc Tu staigā pa tirgu, gaidot, ka to izdarīs pirmais garāmgājējs?

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements