Pasaka

pasaka

Reiz dzīvoja parasts vīrs un sieva. Sievu sauca Jeļena, vīru – Ivans.

Atgriezās vīrs mājās
no darba, sēžas krēslā pie televizora, atver avīzi un lasa. Sieva gatavo vakariņas. Kad tās gatavas, pasniedz vīram un norūc, ka tas majās neko nedara, naudu maz nopelna. Ivanu šī burkšķēšana satracināja, taču neko rupju nepateica, vien pie sevis padomāja; “Pati čamma tāda, nekopta, bet
vēl kaut ko norāda. Kad precējāmies, tad gan bija smuka, sakopta, maiga un mīlīga.”

Reiz, kad burkšķošā sieva lika iznest miskasti, Ivans negribīgi atrāvās no televizora un izgāja pagalmā. Atgriežoties, apstājās pie mājas durvīm un domās vērsās pie Dieva:
— Mans Dievs! Tik nepareiza dzīve man sanākusi. Vai tiešām man tā jāpavada ar tādu burkšķošu, nesmuku sievu? Tā jau nav nekāda dzīve, vienas vienīgas mocības. Un pēkšņi viņš izdzirdēja balsi:

— Tavā bēdā, Dēls mans, es varētu palīdzēt. Es varu dot Tev brīnisķīgu Dievieti – kad kaimiņi aiz skaudības plīsīs un pasaule brīnumos sastings. Izdarīsim tā: Tavu sievu es pakāpeniski mainīšu, iedvesīšu viņā Dievietes dvašu, ārieni uzlabošu. Tikai Tu atceries, ja gribi dzīvot ar Dievieti, Tavai dzīvei jākļūst Dievietes cienīgai.

— Paldies Tev, Dievs. Dzīvi savu ikviens vīrietis Dievietes dēļ var izmainīt. Tikai pasaki, kad sāksi manu sievu par Dievieti pārvērst?

— Viegliņām un pavisam nedaudz es sākšu jau tagad. Un ar katru brīdi parvērtības būs arvien redzamākas.

Iegāja Ivans mājā, apsēdās pie televizora, paņēma avīzi – bet nelasās kaut kā, neskatās kino. Gribās apskatīties – kā mainās viņa sieva?

Viņš piecēlās, atvēra virtuves durvis, ar plecu atspiedās stenderē un sāka uzmanīgi pētīt savu sievu. Viņa stāvēja ar muguru, mazgāja traukus, taču, sajutusi skatienu, pagriezās pret vīru. Viņu acis sastapās. Ivans vēroja sievu un domāja: “It kā nekādas izmaiņas nenotiek”.

Jeļena, izjūtot neierasto uzmanību no vīra puses, nedaudz piesarka un vieglu rokas kustību sakārtoja matus un jautāja:

— Ko Tu, Ivan, tā uz mani skaties?

Vīrs samulsa un nevarēja izdomāt, ko teikt, vien izdvesa:

— Varbūt Tev palīdzēt traukus nomazgāt? Es tā padomāju…

— Traukus? Palīdzēt nomazgāt? — klusām jautāja izbrīnītā sieva, ņemot nost priekšautu, — es jau tos esmu nomazgājusi.

«Oho, skat, kā viņa mainās acu priekšā, — Ivans padomāja, — smukāka palika pēkšņi». Un sāka traukus slaucīt.

Otrā dienā viņš no darba steidzās ātrāk, nepacietīgi gaidīdams, kāda šodien izskatīsies viņa sieva, vai jau Dieviete. «А ja nu viņa jau kļuvusi par Dievieti, bet es vēljoprojām tāds pats kā biju, neesmu izmainījies. Katram gadījumam nopirkšu puķes, lai gluži ar seju dubļos Dievietes priekšā nepakristu».

Atvērās namdurvis un Ivanam žoklis atkārās. Viņa priekšā stāvēja Jeļena – skaistā izejamā kleitā, kuru pirms gada viņš bija uzdāvinājis, brīnišķīga frizūra, visa tāda skaista, starojoša. Viņš samulsa un pastiepa ziedus, neatraujot skatienu no savas sievas. «Ah, kādas skaistas skropstas Dievietei! Cik brīnišķīgs raksturs! Kāds iekšējais starojums un miers!». Un atkal izbrīnā viņš nosēcās, jo ieraudzīja, ka istabā ir uzklāts galds, uz galda brīnišķīga servīze, sveces, divas vīna glāzes un smaržīgs ēdiens.

Kad abi piesēdās pie galda, sieva pēkšņi ieteicās:

— Piedod, aizmirsu Tev televizoru ieslēgt, bet svaigas avīzes gan nopirku.

— Paldies, nevajag man televizoru un arī avīzēs vienu un to pašu raksta, — Ivans patiesi atbildēja, — Tu labāk pastāsti, kā Tev pa dienu gāja un kā gribi brīvdienas pavadīt?

Jeļena apmulsa un pajautāja;

— Un Tu?

— Es divas biļetes uz teātri nopirku mums abiem. varbūt pa dienu piekritīsi ar mani pastaigāt pa veikaliem? Ļoti vēlētos Tev jaunu kleitu nopirkt teātrim.

Gandrīz izpļāpājās: «kleitu Dievietei», samulsa un atkal paskatījās uz sievu. Atkal viņa priekšā pie galda sēdēja Dieviete. Seja staroja laimē, acis mirdzēja.

«Ak, Dievs, cik tomēr skaistas ir Dievietes. Bet, ja viņa ik dienas kļūs arvien skaistāka, vai es spēšu būt viņas cienīgs un atbilstošs? — domāja Ivans un pēkšņi kā zibensspēriens viņu apgaismoja doma, — Jāpaspēj! Kamēr viņa ir blakus, jāpalūdz lai dzemdē man bērnu. Bērns būs no manis un brīnišķīgās Dievietes».

— Par ko Tu, Ivan aizdomājies, redzu, esi norūpējies?
— Jautāja Jeļena vīram.

Viņš sēdēja apjucis un saviļņots, nezinādams, ko lai saka. Nav joka lieta, lūgt Dievietei dzemdēt viņam bērnu. Tādu dāvanu Dievs viņam nebija apsolījis. Sarkstot, viņš izspieda:

— Nezinu… Vai drīkst… Bet es… gribēju teikt… Sen… Jā, es gribu bērnu no Tevis, ak daiļā Dieviete.

Viņa piegāja pie vīra, ar mīlošām acīm viņu uzlūkoja un asara pār vaigu noritēja. Viņa uzlika roku Ivanam uz pleca un piekrītoši pamāja.

«Nakts bija karsta! Skaists rīts! Tik brīnisķīga diena un tik brīnumjauki dzīvot ar Dievieti» — domāja Ivans, otro mazdēlu pošot pastaigai.

Vladimirs Megrē
Ilustrācija: Anastasija Stolbova

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements