Par Dievgosniņu…

biz1

Pašā Dieva pasaules viducī dzīvoja maza, pelēka vabolīte. Visi pārējie kukaiņi lepojās ar savām košajām krāsām un viņai nepievērsa nekādu uzmanību, bet strīpainā kolorado vabole vispār to izsmēja un ķircināja.
Mazā vabolīte ļoti skuma un jutās vientuļa.
Te kādā agrā rītā viņas muguru apspīdēja saules stars. Vabolīte nopriecājās par to, ka ir kāds, kurš viņu mīl un ar pateicību padomāja: “Es varu izdarīt kādu labu darbu! Atbrīvošu koka lapiņas no laputīm”, – lapiņa aiz lapiņas un vienas dienas laikā kociņs bija tīrs. Katra lapiņa pateicībā čukstēja: “Paldies, vabolīt, tu mūs izglābi!”
Pelēkā vabolīte bija tik laimīga un sakaunējusies, ka nosarka. Tas bija tik skaisti!
No tā brīža viņa vienmēr izstaroja tādu prieku un gaišumu, ka visi viņu iemīlēja un nosauca par “dievgosniņu”. Un tagad, kad ļaudis lūdz viņu palidot un izpildīt kvēlākās vēlēšanās, viņa ar prieku to dara, viņa taču ir “Dieva”, un viņa patiešām zin, ka ikviens var kļūt laimīgs, vajag tik darīt labu citiem!

Pastāstīja: Ginta FS

Advertisements